Pelnu dienu krogā dzēru
Pelnu dienu krogā dzēru, Lai liniņi gari aug; Lieldien gāju šūpoties, Lai telites ganijàs.
Pelnu dienu krogā dzēru, Lai liniņi gari aug; Lieldien gāju šūpoties, Lai telites ganijàs.
Ap meteni slaiži laižu, Lai liniņi gari aug; Ap lieldienu šūpojos, Lai telites barojàs.
Slaidi laidos metenî, Lai liniņi gari aug; Lieldienâ olas viru, Lai telites barojàs.
Nāc nākdama, Liela diena, Visi bērni tevis gaida, Visi bērni tevis gaida, Aiz vārtiem sasēduši.
Kā zinātu Ziemassvētkus, Kad nediltu kamaniņas; Kā zinātu Lieldieniņu, Kad nekārtu šūpulīti?
Dziedāj’ visas laucinieces – Ne lapiņa nečabēja; Dziedāj’ viena mežiniece – Ozolam zīles bira.
Tautas mani laukā ņēma, Aizved meža maliņā, Cerē mani nemākam Dižus mežus trīcināt.
Meža māte bērnus sauca, Kad saulīte norietēja; Sasaskrēja visi bērni Lielajā ozolā.
Ziedi, ziedi, ābelīte, Kas kaiš tevim neziedēt? Ne kait tevim rīta salnas, Ne ziemeļa auksti vēji.
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Kur, Jānīti, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Rīgas vārtu maliņā, Zem pelēka akmentiņa.
Jānīts jāja gadapkārtu, Atjāj Jāņu vakarā, Saimniecei sieru prasa, Saimniekam miežu alu.
Jānīts savu kumeliņu Jūriņāi peldināja: Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā.
Par gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Meitām nesa zīļu rotu, Puišiem caunu cepurītes.
Jānīts brauca par gadiņu, Sav` bērniņu aplūkoti: Vai ir lieli izauguši, Vai ir labi pārtikuši.
Jāņa diena, Jāņa diena, Kā mēs tevi sagaidām? Ar dziesmām sagaidām, Sējas darbus pabeiguši.
Plata upe, šauras laipas, Pāri teku drebēdama: Stīgu dzenis mugurā, Vaska ripa padusē.
Lielas dienas, Lielas dienas, Cepiet raušus krāsnīnās; Raudziet alu, vāriet olas, Lai es varu priecāties!